18.10.2021
Valsts darba inspekcija (VDI) sniedz savu viedokli par to, kāds laiks ir/nav ieskaitāms laikā, kas dod tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu
Darba likuma 152. panta pirmajā daļā norādīts, ka laikā, kas dod tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu, ieskaita:
1) laiku, kad darbinieks ir bijis darba attiecībās un faktiski veicis savus darba pienākumus;
2) laiku, kad ir bijušas darba attiecības, bet darba pienākumi nav veikti attaisnojošu iemeslu dēļ.
No iepriekš minētā izriet, ka tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu rodas jau ar darba tiesisko attiecību uzsākšanas brīdi.
Kā attaisnojoši iemesli darba neveikšanai ir īpaši izcelti šādi gadījumi:
- pārejošas darbnespējas laiks,
- grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laiks,
- īslaicīgas prombūtnes laiks,
- darba piespiedu kavējuma laiks, ja darbinieks prettiesiski atlaists no darba un atjaunots iepriekšējā darbā,
- Darba likuma 155. pantā minēto atvaļinājuma laiks.
Atbilstoši Darba likuma 156. panta otrajai daļai laikā, kas dod tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, neieskaita:
- bērna kopšanas atvaļinājuma laiku un atvaļinājuma laiku bez darba samaksas saglabāšanas, kas ir ilgāks par četrām nedēļām viena gada laikā.
Līdz ar to Darba likuma 152. panta otrajā daļā skaidri pateikts kāds laiks nav ieskaitāms laikā, kas dod tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu.
Ņemot vērā iepriekš minēto arī laiks, kad darbinieks bija atstādināts no darba vai atradās dīkstāvē, tāpēc, ka nebija sadarbspējīgā vakcinācijas sertifikāta, dod tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu.
